1/05/2011
Ienācu pateikt, ka aizeju. Juoks. Tepat vien esmu, citā skapī.
1/15/2010
Kas kopīgs filmām "Rūdolfa Mantojums" un "Avatars"
Pirmkārt tas, ka es esmu redzējusi abas, ha. ha. Joks.
Ievadam: Uz Rūdolfa Mantojumu (svaigā LV filma Streiča režijā) gāju ar bažām un skepsi, jo pēdējā redzētā latvijas ražojuma filma bija "Rīgas Sargi", pēc kuras es nospriedu, ka, acīmredzot, visas smadzenes šajā valstī ir mirušas un apņēmos turēties no līdzīga rakstura traumām pa gabalu un uz latviešu filmām neiet, un joprojām gribu atpakaļ katru sekundi, ko nosviedu zemē to mēslu skatoties. Rūdolfa Mantojums patīkami parsteidza un atdeva man ticību filmām, kas operē ar latviešu tautas dzīvi un darbību pagātnē. Par šo izstrādājumu man noteikti nav kauns, atšķirībā no.
Filmas sižets ir taisna paredzama viena līnija, domājošajiem skatītājiem viss būs apmēram skaidrs jau pirmajās 2 minūtēs un nekādi sižetiski pārsteigumi nesekos. Lai neizbojātu jau tā vienīgo pirmo minūšu noslēpumu, es nepaudīšu neko daudz vairāk un brīdināšu, ja tomēr nolemšu atklāt kādus pavērsienus. Un tagad sliktā ziņa: ne sižets, ne aktierspēle nepiedāvā skatītājam nekādas mīklas vai pārdomas. Tēlu savstarpējās attiecības nepiezogas un neslēpjas - to vienkārši nav: nevienā vaibstā vai kustībā vai kameras trikā, pilnīgi acīmredzami neviens ne pret vienu neko dziļu nejūt. Ja gadījumā jūt, tas tiek teikts vienkāršā teikumā, klajā tekstā vajadzīgajā vietā, ne par agru ne par vēlu, lai izslēgtu iespēju skatītājam domāt un minēt, turklāt, kas pavisam skumji, lielai daļai šo jūtu atklāsmju ticamības moments ir pilnīgi nozagts. Piemēram, Rūda mīlas atzīšanās bija tik nevietā un beztēmā (pie tam tizlā tekstā), cik vien nevietā var būt, un tā kā emociju un/vai rakstura, kas varbūt šādu stulbumu varētu kā attaisnot, nevienam klātesošajam tēlam uz to brīdi joprojām nav - neizpratne par tik idiotisku teksta un momenta izvēli liek/iesaka skatītājam norobežoties no notiekošā vispār. Vispār filmā apmēram 1,5 vērā ņemami jūtu momenti: jūtu moments #1 - greizsirdīgais skatiens, kurš turpat blakus tiek tomēr katram gadījumam klajā tekstā paskaidrots skatītājiem, kuriem to atšifrēt bijis par grūtu. Jūtu moments #2: nulle, komats, divas raudas un vaidi bērēs vai gaviles dzimšanasdienā. Viss. - pārējo visu tipat sekmīgi būtu varējušas tēlot vaska figūras vai doktordesas. Vienīgi Skrastiņš uz zombiju cast'a bezemociju fona izstaroja kaut kādas cilvēka pazīmes un jūtas apmēram pusi filmas, tomēr beigās bez dzīvības bija palicis arī viņš.
Tā kā iespēja/vajadzība iejusties un domāt skatītājam netiek dota vispār, un viss ir maksimāli klajš un primitīvs, no taisnās un paredzamās sižeta līnijas pāri nepaliek vispār nekas ēdams, līdz ar ko šī filma kļūst par iekšā-ārā kino-fast-food'u.
Otra sliktā ziņa ir vājais monologu un dialogu teksts: kliedzošs un bezjēdzīgs bezsakars pamatīgi nobiedē jau pirmajās Rūdolfa pārdomās, kur tiek mēģinātas skaidrot viņa jūtas: visiem uz to brīdi jau ir skaidrs, kas-ar ko-ko darīs-kur filmas turpinājumā, bet pats vaininieks nezkāpēc runā par "savu nāvīti". Un ap šo laiku filmā jau ir mirusi pilnīgi visa intriga (apmēram 2. minūtē, kā jau teicu). Mierīgi var izslēgt skaņu šī monologa laikā, zaudēt neko nenāksies, jo tas mulsina un nedod inputu un nekā arī neatrisināsies: un šis nav vienīgais kliedzoši liekais teksts Rūdolfa Mantojumā. Tā, piemēram, lieks un uz beigām pat kaitinošs ir iztaisnotais hiperbolizētā Pietuka Krustiņa klons: ērms, kas bļauj dzeju vietā un nevietā visā filmas garumā un *spoiler alert* beigās nozog/vai arī nenozog zelta rubuļus.
Un tomēr, viss nav tik slikti: filmā ir pāris jaukas ainas un lietas. Es gribētu atzīmēt dažas no tām. Rūdolfa māte jeb lielmāte: manuprāt, ticamākais tēls visā filmā, un varbūt tik simpātiska taisni tāpēc, ka ar dziļumu un noslēpumu. Nekādu lielo BĀAaigo noslēpumu, nē, vienkārši tēls, par kura pagātni skatītājs var paprātot, kura emociju/tekstu neesamība vai esamība ir vietā un kaut ko stāsta, nevis paškonstatējas.
Ir pāris kadri, kas iepriecinās un izklaidēs skatītāju - un eksistē filmā tīri savas eksistences pēc: bez pārsteigumiem, bet izklaidējoši, tie ir kādi 3 teikumi, kas sasmīdina tautu un kādi 3 stilīgi uzfilmēti skati.
Dažas lomas atveido vidējajam latvietim labi zināmas personas - kas man likās izklaidējoša piedeva, piemēram, Vitālijs Gavrilovs (Gavrilova lomā :)!) un Baiba Sipeniece. Turpat netālu diemžēl pilnīgi no ekrāna izkrita un sačakarēja svaigi uzburto noskaņu šķērsām atlasītie puišeļi korporeļu lomām: šeit katra kustība un gari mati ķērktin ķērca, ka puikas meklēti nevis starp tēlotājamata pratējiem, bet gan pa riktīgam izrakti kādā korporācijā. Vaininieks laikam vēl nav piefiksējis, ka 20.gs. sākuma korporācijas seja bija tomēr stipri atšķirīga no 21.gs. sākuma korporācijas studenta, kas "Nevis Slinkojot Un Pūstot" dzied gorīdamies kā uz kluba karaokes skatuves, turklāt mūsdienu izpratne par cilvēktiesībām neiebilst un pēdējā laikā ļauj korporantam izskatīties pec meitenes, Bruno, orka vai vienalga kā. Ne vienmēr tas bijis tā, ja kas. Bet es pieņemu, ka butaforiem tādā veidā izdevās ietaupīt uz deķeļiem.
Pabeidzot par aktieriem: es zinu, it kā nav labi tā teikt un sorry, bet - kāpēc Rēzija Kalniņa? - līdz ticamības momentam te ir mīnus 10 gadi!
Pats labākais un vērtīgākais šajā filmā, manuprāt, ir latviešu sadzīves attēlojums (alus darīšana mans favorīts un manuprāt vienīgais elements visā filmā, kas bija nostrādāts un ieausts līdz galam visāds izpausmēs). Bet, lai arī jauks nodoms, par kārtējām bēdām kļuva mēģinājums iepīt un izpīt latviešu tradīcijas meitu-puišu attiecībās. Tā vietā, lai mēs paši ar asinīm sajustu meņģēšanās temperatūru un zemtekstu, peles aizbāšana aiz krekla/uz kājas kāpšana tiek plakani paskaidrota garā tekstā, puse no kura ir kārtējo reizi lieka un pati aina kļūst viendimensionāla un neinteresanta - kārtējo reizi neeksistē stāsta dziļums, nekas nav jādomā, un neviens neko nejūt nekas nekā līkločiem neturpināsies, notiekošais tiek prasti un praktiski, un saprotami izskaidrots. Ja kādam vēl nebija skaidrs. Gadījumā. Tas ir kā sēdēt pie ekrāna ar traku, skaļu tanti, kas tūdaļ metas balsī atkārtot un komentēt visu, ko redz filmā - šajā filmā tāds komentātājs ir faktiski IEBŪVĒTS.
Tātad: kas kopīga "Rūdolfa mantojumam" un "Avatāram". 1. Plakans, paredzams, klišejisks viendimensionāls sižets, kuru no drošas nāves glābj tas, ka tēma, ta, mūžīga (ko vienā daba VS mašīna un garīgums VS materiālisms, to otrā Blaumaņa stila mīlas vienstūri-divstūri-trīsstūri). 2. Glīts vizuālais noformējums, kas glābj sižetu un izklaidē sktītāju. Abu filmu mērķis ir traļi-vaļi izklaidēt un abas filmas neliek skatītājam mocīties domās vai kādā neziņā - paredzamība ir abu izteiktākā īpašība. 3. Abās filmās zālei (tai, kas aug, nevis tai, kurā rāda kino) uzkruķīta elektriski zaļa krāsa, ko var piedot fantastikas filmai ar lidojošām ķirzakām, bet nu negribējās gan redzēt Latvijas ceļmalā.
Kopumā: iesaku. Nav jau mums tik daudz to filmu, un šī pavisam noteikti ir trīs galvas labāka par Rīgas Sargiem.
+ forša mūzika (jestrs etno)
Ievadam: Uz Rūdolfa Mantojumu (svaigā LV filma Streiča režijā) gāju ar bažām un skepsi, jo pēdējā redzētā latvijas ražojuma filma bija "Rīgas Sargi", pēc kuras es nospriedu, ka, acīmredzot, visas smadzenes šajā valstī ir mirušas un apņēmos turēties no līdzīga rakstura traumām pa gabalu un uz latviešu filmām neiet, un joprojām gribu atpakaļ katru sekundi, ko nosviedu zemē to mēslu skatoties. Rūdolfa Mantojums patīkami parsteidza un atdeva man ticību filmām, kas operē ar latviešu tautas dzīvi un darbību pagātnē. Par šo izstrādājumu man noteikti nav kauns, atšķirībā no.
Filmas sižets ir taisna paredzama viena līnija, domājošajiem skatītājiem viss būs apmēram skaidrs jau pirmajās 2 minūtēs un nekādi sižetiski pārsteigumi nesekos. Lai neizbojātu jau tā vienīgo pirmo minūšu noslēpumu, es nepaudīšu neko daudz vairāk un brīdināšu, ja tomēr nolemšu atklāt kādus pavērsienus. Un tagad sliktā ziņa: ne sižets, ne aktierspēle nepiedāvā skatītājam nekādas mīklas vai pārdomas. Tēlu savstarpējās attiecības nepiezogas un neslēpjas - to vienkārši nav: nevienā vaibstā vai kustībā vai kameras trikā, pilnīgi acīmredzami neviens ne pret vienu neko dziļu nejūt. Ja gadījumā jūt, tas tiek teikts vienkāršā teikumā, klajā tekstā vajadzīgajā vietā, ne par agru ne par vēlu, lai izslēgtu iespēju skatītājam domāt un minēt, turklāt, kas pavisam skumji, lielai daļai šo jūtu atklāsmju ticamības moments ir pilnīgi nozagts. Piemēram, Rūda mīlas atzīšanās bija tik nevietā un beztēmā (pie tam tizlā tekstā), cik vien nevietā var būt, un tā kā emociju un/vai rakstura, kas varbūt šādu stulbumu varētu kā attaisnot, nevienam klātesošajam tēlam uz to brīdi joprojām nav - neizpratne par tik idiotisku teksta un momenta izvēli liek/iesaka skatītājam norobežoties no notiekošā vispār. Vispār filmā apmēram 1,5 vērā ņemami jūtu momenti: jūtu moments #1 - greizsirdīgais skatiens, kurš turpat blakus tiek tomēr katram gadījumam klajā tekstā paskaidrots skatītājiem, kuriem to atšifrēt bijis par grūtu. Jūtu moments #2: nulle, komats, divas raudas un vaidi bērēs vai gaviles dzimšanasdienā. Viss. - pārējo visu tipat sekmīgi būtu varējušas tēlot vaska figūras vai doktordesas. Vienīgi Skrastiņš uz zombiju cast'a bezemociju fona izstaroja kaut kādas cilvēka pazīmes un jūtas apmēram pusi filmas, tomēr beigās bez dzīvības bija palicis arī viņš.
Tā kā iespēja/vajadzība iejusties un domāt skatītājam netiek dota vispār, un viss ir maksimāli klajš un primitīvs, no taisnās un paredzamās sižeta līnijas pāri nepaliek vispār nekas ēdams, līdz ar ko šī filma kļūst par iekšā-ārā kino-fast-food'u.
Otra sliktā ziņa ir vājais monologu un dialogu teksts: kliedzošs un bezjēdzīgs bezsakars pamatīgi nobiedē jau pirmajās Rūdolfa pārdomās, kur tiek mēģinātas skaidrot viņa jūtas: visiem uz to brīdi jau ir skaidrs, kas-ar ko-ko darīs-kur filmas turpinājumā, bet pats vaininieks nezkāpēc runā par "savu nāvīti". Un ap šo laiku filmā jau ir mirusi pilnīgi visa intriga (apmēram 2. minūtē, kā jau teicu). Mierīgi var izslēgt skaņu šī monologa laikā, zaudēt neko nenāksies, jo tas mulsina un nedod inputu un nekā arī neatrisināsies: un šis nav vienīgais kliedzoši liekais teksts Rūdolfa Mantojumā. Tā, piemēram, lieks un uz beigām pat kaitinošs ir iztaisnotais hiperbolizētā Pietuka Krustiņa klons: ērms, kas bļauj dzeju vietā un nevietā visā filmas garumā un *spoiler alert* beigās nozog/vai arī nenozog zelta rubuļus.
Un tomēr, viss nav tik slikti: filmā ir pāris jaukas ainas un lietas. Es gribētu atzīmēt dažas no tām. Rūdolfa māte jeb lielmāte: manuprāt, ticamākais tēls visā filmā, un varbūt tik simpātiska taisni tāpēc, ka ar dziļumu un noslēpumu. Nekādu lielo BĀAaigo noslēpumu, nē, vienkārši tēls, par kura pagātni skatītājs var paprātot, kura emociju/tekstu neesamība vai esamība ir vietā un kaut ko stāsta, nevis paškonstatējas.
Ir pāris kadri, kas iepriecinās un izklaidēs skatītāju - un eksistē filmā tīri savas eksistences pēc: bez pārsteigumiem, bet izklaidējoši, tie ir kādi 3 teikumi, kas sasmīdina tautu un kādi 3 stilīgi uzfilmēti skati.
Dažas lomas atveido vidējajam latvietim labi zināmas personas - kas man likās izklaidējoša piedeva, piemēram, Vitālijs Gavrilovs (Gavrilova lomā :)!) un Baiba Sipeniece. Turpat netālu diemžēl pilnīgi no ekrāna izkrita un sačakarēja svaigi uzburto noskaņu šķērsām atlasītie puišeļi korporeļu lomām: šeit katra kustība un gari mati ķērktin ķērca, ka puikas meklēti nevis starp tēlotājamata pratējiem, bet gan pa riktīgam izrakti kādā korporācijā. Vaininieks laikam vēl nav piefiksējis, ka 20.gs. sākuma korporācijas seja bija tomēr stipri atšķirīga no 21.gs. sākuma korporācijas studenta, kas "Nevis Slinkojot Un Pūstot" dzied gorīdamies kā uz kluba karaokes skatuves, turklāt mūsdienu izpratne par cilvēktiesībām neiebilst un pēdējā laikā ļauj korporantam izskatīties pec meitenes, Bruno, orka vai vienalga kā. Ne vienmēr tas bijis tā, ja kas. Bet es pieņemu, ka butaforiem tādā veidā izdevās ietaupīt uz deķeļiem.
Pabeidzot par aktieriem: es zinu, it kā nav labi tā teikt un sorry, bet - kāpēc Rēzija Kalniņa? - līdz ticamības momentam te ir mīnus 10 gadi!
Pats labākais un vērtīgākais šajā filmā, manuprāt, ir latviešu sadzīves attēlojums (alus darīšana mans favorīts un manuprāt vienīgais elements visā filmā, kas bija nostrādāts un ieausts līdz galam visāds izpausmēs). Bet, lai arī jauks nodoms, par kārtējām bēdām kļuva mēģinājums iepīt un izpīt latviešu tradīcijas meitu-puišu attiecībās. Tā vietā, lai mēs paši ar asinīm sajustu meņģēšanās temperatūru un zemtekstu, peles aizbāšana aiz krekla/uz kājas kāpšana tiek plakani paskaidrota garā tekstā, puse no kura ir kārtējo reizi lieka un pati aina kļūst viendimensionāla un neinteresanta - kārtējo reizi neeksistē stāsta dziļums, nekas nav jādomā, un neviens neko nejūt nekas nekā līkločiem neturpināsies, notiekošais tiek prasti un praktiski, un saprotami izskaidrots. Ja kādam vēl nebija skaidrs. Gadījumā. Tas ir kā sēdēt pie ekrāna ar traku, skaļu tanti, kas tūdaļ metas balsī atkārtot un komentēt visu, ko redz filmā - šajā filmā tāds komentātājs ir faktiski IEBŪVĒTS.
Tātad: kas kopīga "Rūdolfa mantojumam" un "Avatāram". 1. Plakans, paredzams, klišejisks viendimensionāls sižets, kuru no drošas nāves glābj tas, ka tēma, ta, mūžīga (ko vienā daba VS mašīna un garīgums VS materiālisms, to otrā Blaumaņa stila mīlas vienstūri-divstūri-trīsstūri). 2. Glīts vizuālais noformējums, kas glābj sižetu un izklaidē sktītāju. Abu filmu mērķis ir traļi-vaļi izklaidēt un abas filmas neliek skatītājam mocīties domās vai kādā neziņā - paredzamība ir abu izteiktākā īpašība. 3. Abās filmās zālei (tai, kas aug, nevis tai, kurā rāda kino) uzkruķīta elektriski zaļa krāsa, ko var piedot fantastikas filmai ar lidojošām ķirzakām, bet nu negribējās gan redzēt Latvijas ceļmalā.
Kopumā: iesaku. Nav jau mums tik daudz to filmu, un šī pavisam noteikti ir trīs galvas labāka par Rīgas Sargiem.
+ forša mūzika (jestrs etno)
12/31/2009
2009. gada topu TOP 10
Kur tik pagriezies, gada beigās visi, kam nav slinkums, sastāda topu pēc topa. Sajutuši 10. gada tuvumu sprūk vaļā pat dekādes topi.
Dziesmu topi, albumu topi, filmu topi, skaistuma topi, stulbu klipu un reklāmu apkopojumi, TOP 10, TOP 50. Pirktākais, gudrākais, labākais, pelnošākais, pārsteidzošākais. Ekspertu, zinātnieku, redaktoru un blogeru un garāmgājēju topi. Gada topi un desmitgades topi.
Ko tur niekoties, ja reiz panesās visa veida topi, nu. ... Lai iet: 2009. GADA *TOPU* TOP 10. Manā tendenciozajā un nekam derīgajā skatījumā; leņķis: no Latvijas iekšpuses uz āru.
8.9.10. Pēc skaita pēdējā vietā šajā topu topā pelnījuši vai arī nav pelnījuši atrasties neskaitāmie mūzikas albumu, dziesmu un izpildītāju, filmu topi. Es pat neminēšu konkrētus topus 10 un 50, jo savas listes sastādītas pa labi pa kreisi, līdz pakāpei, ka nupat jau vienalga. Desmitgades 100? Desmitgades 50? Vai 2009. gada top 40? Bet lūdzu! Pēdējie trīs ir respektabli un vareni, bet sēžot uz soliņa kādā Latvijas blogu barotnītē vai pļurksteklī, jums gar acīm kā vientuļa skrejzāle velsies dažādi kaktu topi - par mūziku, filmām un ko tik ne. Tikpat sekmīgi varu plivināt arī savu kaktu topu: Last.fm 2009 gada albūmi, bet jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka šim grafikam jēgas nulle.
7. Skaistāko sieviešu tops - visai dīvains un nesaprotams tops, bet it kā esot taisni tautas vēlēts. Kas noticis ar tautu es nezinu, bet no komentāriem par un ap šo sacerējumu šķiet, ka tauta bijusi reibumā, kad to stādījusi, jo neviens pēkšņi kaut kā nesaprot, uz ko jāskatās, lai ieraudzītu To Kaut Ko skaisto ietopinātajā tetovētajā krāsainu bērnu kolekcionārē Džolijā un apjukums nepamet arī turpinot pētīt skaistuļu sarakstu jeb "ar pupiem apveltīto zīmolu PR efektivitātes listi" - šodien visi domā, ka viņi izvēlas Džoliju, tāpat kā savulaik pēc cītīgas smadzeņu skalošanas domāja, ka izvēlas Lopesas nu jau aizmirsto dibenu. Vēl smieklīgāku šo topu padara fakts, ka top 2 faktiski sastāda daudzu topu varoņa Breda Pita sieviešu neatdziestošais kišmišs. ..(grab PR PR PR)
6. Platformas mp3 tops. Kāpēc? Godīgi teikšu - bija bažas, ka būs krietni šausmīgāk un skumjāk. Visā visumā tāds miermīlīgs civilizēts popu tops ar folka un kaut kādu tur ģimeņu piešprici - par ko man gan nekāda diža viedokļa nav, zinu tikai, ka šovs rubī fišku, kā nopelnīt uz cilvēku stulbuma un pseido-pozitīvisma. Cosmos, Iļģi un Otra Puse... Čikāgas Piecīši..Stībelis, Busulis..? - nutak fine with me. tas ne tuvu nav sliktākais, kas varēja notikt. Aplausi jums, aplausi mums! (citāts)
5. BB Brokastu melnā humora tops daudz. Jēe! Visi 2009 gada BB Brokastu humora topi. Bez tiem es ne vien zaudēju dienas izjūtu, bet arī ticību, ka kaut kur tur ārā kādam ir dzīvas, radošas, brīnišķas smadzenes un vēlme dalīties sviestā. Subjektīvi pelnījis godpilno trešo, bet nevar jau tik nenopietni plosīties, dabūšu pa galvu ar akmeni no prātīgām tantēm. Es mestos citēt, bet tas jau ir cits (gaŗš) stāsts. Droši varat man pārmest, ka tas nu nav vis nekāds 2009. gada tops, un taisnība vien jums būs. Bet uz visas pasaules bezgalīgās bezjēdzības fona - pūt ļipā.
4. SLIKTĀKIE pašmāju mūzikas videoklipi (2009) - fantastisks tops. Ko te VISPĀR var piebilst - tops... prātam neaptverams. Slavenais OKartes Bikini - kas rada momentānu vēlmi kļūt aklam un kurlam. Pirmā vieta gan liekas neizdevies joks, bet, kad nabaga skatītājs/lasītājs izurbies cauri šim visas maņas spīdzinošajam topam, realitāte saplūst ar asaru un vēmekļu urgām un pārvēršas gaistošā šķitumā un pārsteidzošs vairs nav nekas.
3. Latvijas lasītāko grāmatu tops. Precīzākais komentārs par šo: nav komentāru. Secinājums viens, un ne pārāk mainīgs: tauta lasa trulus, viegli sagremojamus pusfabrikātus: Braunu, Krēslas un Koelju, un, kā jau krīzes laikam klājas, self-helpus. Skaidra lieta, ka "Alķīmiķi, Kodi un Vampīri" ir tīņiem un celtniekiem tuva popliteratūra (ja nu kāds no tiem izlēmis ko palasīt), tomēr mani allaž pārsteidz un sabiedē it-kā-pasē-rakstīts-nobriedušu dāmu sajūsma par brain-dead "visa-pasaule-sadodas-rokās" un "Bella-cieš". Tas biedē. Bet citādi - tops smieklīgs kā uzšķērsts klauns: nekad nenovērtē par zemu vidējā lasītāja stulbumu. (modificēts citāts). Bet ne viss ir pelēks un krēslains, saraksts nes arī dažu masu popsā ieraktu skaistu vērtību.
2. Viens tops nākotnei: Top 10 zaļās idejas, ko gaidīt 2010. Pavisam noteikti zaļā doma un zaļā panika ir trends un, ja to sekmīgi uzsēdinās mugurā septiņjūdžu zābakos tērptajam tehnoloģiju progresam (kas vienlaikus ir arī zaļās domas posts) - būs, ko just!
Uz šīs nots: gribētu, bet neatradās: izmirstošo sugu un foršu zvēru, putnu un mežu tops (bezjēdzīgs sviests ir nezkāds zvēru tops, man vienkārši patīk zvēri).
1. Ja reiz te ticis desmitgades sieviešu tops (kas, kā jau ierasts holivudas PR karos, kaut kā izklausās pēc jau ap februāri gaistošas vērtības) tad pavisam noteikti goda vietu pelnījis desmitgades gadžetu tops. Te nu ir viss, kas šobrīd izklaidē un rotā vidējā urbānā patērētāja dzīvi. Par fetišu kļuvušie iPhoni, laimneši MacBook-i un mazuļi netbūki, XBoxi, Razr (starp citu - viegli aizmirst jezgā, bet manuprāt, ļoti pat pelnīti), iPods, Win XP un Mac OSX. Par pēdējiem 2 gan man ir šaubas - kas nu tie par gadžetiem. Tad pilnīgi noteikti šajā sarakstā bija jābūt Googlei. Lai vai kā - šis tops ir smagsvars, gandrīz grēks pat iekļaut viņu nez kādā vēl citā topā.
Paldies. Ar to arī beidzas šis pārākais topu tops.:)) Laimīgu!
Dziesmu topi, albumu topi, filmu topi, skaistuma topi, stulbu klipu un reklāmu apkopojumi, TOP 10, TOP 50. Pirktākais, gudrākais, labākais, pelnošākais, pārsteidzošākais. Ekspertu, zinātnieku, redaktoru un blogeru un garāmgājēju topi. Gada topi un desmitgades topi.
Ko tur niekoties, ja reiz panesās visa veida topi, nu. ... Lai iet: 2009. GADA *TOPU* TOP 10. Manā tendenciozajā un nekam derīgajā skatījumā; leņķis: no Latvijas iekšpuses uz āru.
8.9.10. Pēc skaita pēdējā vietā šajā topu topā pelnījuši vai arī nav pelnījuši atrasties neskaitāmie mūzikas albumu, dziesmu un izpildītāju, filmu topi. Es pat neminēšu konkrētus topus 10 un 50, jo savas listes sastādītas pa labi pa kreisi, līdz pakāpei, ka nupat jau vienalga. Desmitgades 100? Desmitgades 50? Vai 2009. gada top 40? Bet lūdzu! Pēdējie trīs ir respektabli un vareni, bet sēžot uz soliņa kādā Latvijas blogu barotnītē vai pļurksteklī, jums gar acīm kā vientuļa skrejzāle velsies dažādi kaktu topi - par mūziku, filmām un ko tik ne. Tikpat sekmīgi varu plivināt arī savu kaktu topu: Last.fm 2009 gada albūmi, bet jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka šim grafikam jēgas nulle.
7. Skaistāko sieviešu tops - visai dīvains un nesaprotams tops, bet it kā esot taisni tautas vēlēts. Kas noticis ar tautu es nezinu, bet no komentāriem par un ap šo sacerējumu šķiet, ka tauta bijusi reibumā, kad to stādījusi, jo neviens pēkšņi kaut kā nesaprot, uz ko jāskatās, lai ieraudzītu To Kaut Ko skaisto ietopinātajā tetovētajā krāsainu bērnu kolekcionārē Džolijā un apjukums nepamet arī turpinot pētīt skaistuļu sarakstu jeb "ar pupiem apveltīto zīmolu PR efektivitātes listi" - šodien visi domā, ka viņi izvēlas Džoliju, tāpat kā savulaik pēc cītīgas smadzeņu skalošanas domāja, ka izvēlas Lopesas nu jau aizmirsto dibenu. Vēl smieklīgāku šo topu padara fakts, ka top 2 faktiski sastāda daudzu topu varoņa Breda Pita sieviešu neatdziestošais kišmišs. ..(grab PR PR PR)
6. Platformas mp3 tops. Kāpēc? Godīgi teikšu - bija bažas, ka būs krietni šausmīgāk un skumjāk. Visā visumā tāds miermīlīgs civilizēts popu tops ar folka un kaut kādu tur ģimeņu piešprici - par ko man gan nekāda diža viedokļa nav, zinu tikai, ka šovs rubī fišku, kā nopelnīt uz cilvēku stulbuma un pseido-pozitīvisma. Cosmos, Iļģi un Otra Puse... Čikāgas Piecīši..Stībelis, Busulis..? - nutak fine with me. tas ne tuvu nav sliktākais, kas varēja notikt. Aplausi jums, aplausi mums! (citāts)
5. BB Brokastu melnā humora tops daudz. Jēe! Visi 2009 gada BB Brokastu humora topi. Bez tiem es ne vien zaudēju dienas izjūtu, bet arī ticību, ka kaut kur tur ārā kādam ir dzīvas, radošas, brīnišķas smadzenes un vēlme dalīties sviestā. Subjektīvi pelnījis godpilno trešo, bet nevar jau tik nenopietni plosīties, dabūšu pa galvu ar akmeni no prātīgām tantēm. Es mestos citēt, bet tas jau ir cits (gaŗš) stāsts. Droši varat man pārmest, ka tas nu nav vis nekāds 2009. gada tops, un taisnība vien jums būs. Bet uz visas pasaules bezgalīgās bezjēdzības fona - pūt ļipā.
4. SLIKTĀKIE pašmāju mūzikas videoklipi (2009) - fantastisks tops. Ko te VISPĀR var piebilst - tops... prātam neaptverams. Slavenais OKartes Bikini - kas rada momentānu vēlmi kļūt aklam un kurlam. Pirmā vieta gan liekas neizdevies joks, bet, kad nabaga skatītājs/lasītājs izurbies cauri šim visas maņas spīdzinošajam topam, realitāte saplūst ar asaru un vēmekļu urgām un pārvēršas gaistošā šķitumā un pārsteidzošs vairs nav nekas.
3. Latvijas lasītāko grāmatu tops. Precīzākais komentārs par šo: nav komentāru. Secinājums viens, un ne pārāk mainīgs: tauta lasa trulus, viegli sagremojamus pusfabrikātus: Braunu, Krēslas un Koelju, un, kā jau krīzes laikam klājas, self-helpus. Skaidra lieta, ka "Alķīmiķi, Kodi un Vampīri" ir tīņiem un celtniekiem tuva popliteratūra (ja nu kāds no tiem izlēmis ko palasīt), tomēr mani allaž pārsteidz un sabiedē it-kā-pasē-rakstīts-nobriedušu dāmu sajūsma par brain-dead "visa-pasaule-sadodas-rokās" un "Bella-cieš". Tas biedē. Bet citādi - tops smieklīgs kā uzšķērsts klauns: nekad nenovērtē par zemu vidējā lasītāja stulbumu. (modificēts citāts). Bet ne viss ir pelēks un krēslains, saraksts nes arī dažu masu popsā ieraktu skaistu vērtību.
2. Viens tops nākotnei: Top 10 zaļās idejas, ko gaidīt 2010. Pavisam noteikti zaļā doma un zaļā panika ir trends un, ja to sekmīgi uzsēdinās mugurā septiņjūdžu zābakos tērptajam tehnoloģiju progresam (kas vienlaikus ir arī zaļās domas posts) - būs, ko just!
Uz šīs nots: gribētu, bet neatradās: izmirstošo sugu un foršu zvēru, putnu un mežu tops (bezjēdzīgs sviests ir nezkāds zvēru tops, man vienkārši patīk zvēri).
1. Ja reiz te ticis desmitgades sieviešu tops (kas, kā jau ierasts holivudas PR karos, kaut kā izklausās pēc jau ap februāri gaistošas vērtības) tad pavisam noteikti goda vietu pelnījis desmitgades gadžetu tops. Te nu ir viss, kas šobrīd izklaidē un rotā vidējā urbānā patērētāja dzīvi. Par fetišu kļuvušie iPhoni, laimneši MacBook-i un mazuļi netbūki, XBoxi, Razr (starp citu - viegli aizmirst jezgā, bet manuprāt, ļoti pat pelnīti), iPods, Win XP un Mac OSX. Par pēdējiem 2 gan man ir šaubas - kas nu tie par gadžetiem. Tad pilnīgi noteikti šajā sarakstā bija jābūt Googlei. Lai vai kā - šis tops ir smagsvars, gandrīz grēks pat iekļaut viņu nez kādā vēl citā topā.
Paldies. Ar to arī beidzas šis pārākais topu tops.:)) Laimīgu!
12/28/2009
Kā Nepārdot auto
Kopš uzaicinājuma mainīt manu braucammušu uz džipu esmu nesteidzīgos jauna rumaka meklējumos - ne tāpēc, ka mušai kāda vaina, vairāk tā kā for fun. Esmu pielaikojusi kādus pāris pārus mašīnu un šodien bija kārta pēdējai kandidātei: pavecai, bet glītai Honda Accord kupejai, komplektācija pēc apraksta teju kosmiska, cik nu kosmiska komplektācija var būt pagājušā gadsimta vāģim (automāts, masējošs, silts ādas salons, yada yada).
Kupejas turētājs bija vareni nedraudzīgs un haotisks pārdevējs (pat 2 - uz viena telefona), jo randiņa runāšana mums vedās neraiti un mūždien nebij spējams mašīnu apskatīties (citēju "ja vien jūs viņu nepērkat. Ja jūs viņu pērkat - tad varat apskatīties" WTF-ALARM-1).
Beidzot šodien, dienas vidū tika sarunāta strelka benzīntankā ellē ratā Rumbulā. Čubriks specāl braucot no ne-pilsētas.
Mašīna atripoja skaista un gatava pārdošanai tā, ka vaskis pil. Sasveicinājušies pamīņājāmies izvēlēdamies kurš no mums, interesentiem, stūrēs izmēģinājuma raidu, saņēmām tekstu, ka abi bijām uz pakaļas: "5Ls un varat braukt. Bet par brīvu gan ne. BET ja nu jūs mašīnu ŅEMAT (like now), tad varam paprovēt, kā viņa brauc." Te neesot atrakciju parks. WTF-ALARM2. Mašīnu pārdevējs, citējot, "ar varenu pieredzi šajā biznesā" nebij nekad dzirdējis, ka mašīnas iegādā.. pamatā.. BRAUKŠANAI. Tajā brīdī rokas jau nolaidušās strīķējās pa zemi un beztēmā glupa lekcija par to, ka krīze jau cauri un cenas kāptin kāpj (is not true afaik) un what-not vilktin vilka lekt atpakaļ mušā un riepām kūpot pārbraukt pāri šitam dirsējam un tīt makšķeres. Bet, ja jau bijām izcūkojuši 40 minūtes braucot raudzībās, ko nu vairs.
Cik ātrumu esot ātrumkārbai viņš nezinot, jo tas viņu neinteresējot (WTF-ALARM-3) un uz jautājumu, vai gadījumā šķībajam pakaļas bamperim pie vainas nav kāda pagātnes avārija, atbilde bija šokējoši uzbāzīgs piedāvājums saderēt uz konjaku. Jebkuru konjaku. Drīkst izvēlēties jebkuru konjaku plauktā. Un uz to saderēt. Tad kādam būšot konjaks, vai nu mums vai viņam, bet protams ka viņam, jo mašīna neesot vis sista. Jebkuru konjaku. Saderam. (WTF-ALARM-4)
Mašīna esot LABA. Viss tajā LABS. Viss tajā ejošs un labs - [detaļu uzskaitījums]. Uz norādi, ka to vienā balsī pie stāvošas mašīnas var nodziedāt jebkurš pārdevējs atbilde bija īss un pārliecinošs "Jā". Masējošo sēdekļu neesot - kļūda sludinājumā. Uzmini nu, kas tajā vispār ir patiess, go check all. Ehh, WTF WTF WTF...
Vārdu sakot. Veco (glīto) divdurvju brīnumu, kuru, tātad, redzējām no ārpuses vien, un, kā no aprēķiniem izlobījās, prātvēders mēģina jaukumiņu nogrūst jau kādu gadu, mēs atstājām vien laimīgajam tirgonim un visu jautājumu ekspertam, lai izklaidējas vien tālāk. Pirmo reizi mūžā es dzirdēju (un ne no kādas pūkainas blondīnes ar zvaniņu kaklā!) ka mašīnas pirkšanas lēmums ir jāpieņem izejot tīri no vizuālās apskates un pirmo reizi es sajutos, ka es (es!) no mašīnu tirgošanas zinu gabalu vairāk, nekā "pārdevējs". What a day what a day.
Pavisam noteikti - es uzzināju daudz jaunu veidu, kā NEPārdot mašīnu. Ever. Vainīga ne mašīna, ne cena - bet tādi vājprāta murgi nebij dzirdēti ne pat no bulciņu pārdevējas - še tev, pārdošanas māksla.
Kupejas turētājs bija vareni nedraudzīgs un haotisks pārdevējs (pat 2 - uz viena telefona), jo randiņa runāšana mums vedās neraiti un mūždien nebij spējams mašīnu apskatīties (citēju "ja vien jūs viņu nepērkat. Ja jūs viņu pērkat - tad varat apskatīties" WTF-ALARM-1).
Beidzot šodien, dienas vidū tika sarunāta strelka benzīntankā ellē ratā Rumbulā. Čubriks specāl braucot no ne-pilsētas.
Mašīna atripoja skaista un gatava pārdošanai tā, ka vaskis pil. Sasveicinājušies pamīņājāmies izvēlēdamies kurš no mums, interesentiem, stūrēs izmēģinājuma raidu, saņēmām tekstu, ka abi bijām uz pakaļas: "5Ls un varat braukt. Bet par brīvu gan ne. BET ja nu jūs mašīnu ŅEMAT (like now), tad varam paprovēt, kā viņa brauc." Te neesot atrakciju parks. WTF-ALARM2. Mašīnu pārdevējs, citējot, "ar varenu pieredzi šajā biznesā" nebij nekad dzirdējis, ka mašīnas iegādā.. pamatā.. BRAUKŠANAI. Tajā brīdī rokas jau nolaidušās strīķējās pa zemi un beztēmā glupa lekcija par to, ka krīze jau cauri un cenas kāptin kāpj (is not true afaik) un what-not vilktin vilka lekt atpakaļ mušā un riepām kūpot pārbraukt pāri šitam dirsējam un tīt makšķeres. Bet, ja jau bijām izcūkojuši 40 minūtes braucot raudzībās, ko nu vairs.
Cik ātrumu esot ātrumkārbai viņš nezinot, jo tas viņu neinteresējot (WTF-ALARM-3) un uz jautājumu, vai gadījumā šķībajam pakaļas bamperim pie vainas nav kāda pagātnes avārija, atbilde bija šokējoši uzbāzīgs piedāvājums saderēt uz konjaku. Jebkuru konjaku. Drīkst izvēlēties jebkuru konjaku plauktā. Un uz to saderēt. Tad kādam būšot konjaks, vai nu mums vai viņam, bet protams ka viņam, jo mašīna neesot vis sista. Jebkuru konjaku. Saderam. (WTF-ALARM-4)
Mašīna esot LABA. Viss tajā LABS. Viss tajā ejošs un labs - [detaļu uzskaitījums]. Uz norādi, ka to vienā balsī pie stāvošas mašīnas var nodziedāt jebkurš pārdevējs atbilde bija īss un pārliecinošs "Jā". Masējošo sēdekļu neesot - kļūda sludinājumā. Uzmini nu, kas tajā vispār ir patiess, go check all. Ehh, WTF WTF WTF...
Vārdu sakot. Veco (glīto) divdurvju brīnumu, kuru, tātad, redzējām no ārpuses vien, un, kā no aprēķiniem izlobījās, prātvēders mēģina jaukumiņu nogrūst jau kādu gadu, mēs atstājām vien laimīgajam tirgonim un visu jautājumu ekspertam, lai izklaidējas vien tālāk. Pirmo reizi mūžā es dzirdēju (un ne no kādas pūkainas blondīnes ar zvaniņu kaklā!) ka mašīnas pirkšanas lēmums ir jāpieņem izejot tīri no vizuālās apskates un pirmo reizi es sajutos, ka es (es!) no mašīnu tirgošanas zinu gabalu vairāk, nekā "pārdevējs". What a day what a day.
Pavisam noteikti - es uzzināju daudz jaunu veidu, kā NEPārdot mašīnu. Ever. Vainīga ne mašīna, ne cena - bet tādi vājprāta murgi nebij dzirdēti ne pat no bulciņu pārdevējas - še tev, pārdošanas māksla.
11/23/2009
Dators. Tas ir ļoti sarežģīti.
Programmētāja mūžīgā sāpe.
xkcd.org
BTW, bija drūmā pagātnē laiki, kad es savas tehniskās izglītības dēļ tiku ekspektēta (ar datoriem un tīkliem stipri nesaistītā) darbā lodāt zem galda ar skrūvgriezi un "salabot tīklu", un "izdzīt vīrusus", un mūždien ir kāds, kas neprot atvērt ļoti-svarīgo-failu (kādu docx vai pdf) vai nokopēt Draugos bildīti - un tam, kā zināms, ir domāti inženierzinātņu maģistri, programmētāji un sistēmanalītiķi).
Par to vajadzētu brīdināt augstskolā - esiet gatavi neskaitāmiem idiotiskiem useru requestiem, 8 obligātās psiholoģijas/userhandlinga lekcijas, un te jums saraksts ar vārdiem, ko lietot nav jēgas (piemēram, kods, xml, strukturēti dati, kodējums, klients, serveris, arhitektūra, paplašinājums, pārlūks, operētājsistēma un tā tālāk un tā tālāk). Pareizi jāsaka: ķeburi, interwebs, mapīte un Windowz.
xkcd.org
BTW, bija drūmā pagātnē laiki, kad es savas tehniskās izglītības dēļ tiku ekspektēta (ar datoriem un tīkliem stipri nesaistītā) darbā lodāt zem galda ar skrūvgriezi un "salabot tīklu", un "izdzīt vīrusus", un mūždien ir kāds, kas neprot atvērt ļoti-svarīgo-failu (kādu docx vai pdf) vai nokopēt Draugos bildīti - un tam, kā zināms, ir domāti inženierzinātņu maģistri, programmētāji un sistēmanalītiķi).
Par to vajadzētu brīdināt augstskolā - esiet gatavi neskaitāmiem idiotiskiem useru requestiem, 8 obligātās psiholoģijas/userhandlinga lekcijas, un te jums saraksts ar vārdiem, ko lietot nav jēgas (piemēram, kods, xml, strukturēti dati, kodējums, klients, serveris, arhitektūra, paplašinājums, pārlūks, operētājsistēma un tā tālāk un tā tālāk). Pareizi jāsaka: ķeburi, interwebs, mapīte un Windowz.
11/18/2009
Džeksona bērnu skandāla centrālā varoņa tētis atrasts nošāvies
Savulaik skaļā pedofīlijas skandāla ierosinātājs, Evan Chandler, kurš tolaik nāca klajā ar apvainojumu, ka viņa 13 gadīgo dēlu slikti aizticis popa karalis Maikls Džeksons esot izdarījis pašnāvību - atrasts miris ar lodi galvā savā šikajā dzīvoklī Ņūdžersijā, tas bij 5. novembrī. (ziņo Dailymail.co.uk) Tā gadās.Toreizējais pazemojošais skandāls nogāza jau tā ne to stabilāko Džeksonu no popa karaļa troņa gigantiskā publisku nosodījumu un apsmieklu jūrā, kas, beidzoties lietai nevis ar vainīgs/nevainīgs, bet gan ar desmitu miljonu vienošanos starp pusēm (un proti, viens teikums nopelnīja ģimenītei tādu kāpostu, ka tajā varētu peldēties līdz aiznākamajai paaudzei, neat/ain't it), nerimās līdz pat slavenajai Džeksona nāvei 2009. gadā. Tā gadās.
Un, lūk, ko es par to domāju.
Ja Džeksona nāves apstākļi ir visai mīklaini, tad viņa apbedīšanas apstākļi ir vēl mīklaināki un vieta, kur šis notikums atrodas viņa tūres kalendārā, pulsē kā sarkana lampiņa Labā Plānā.
Ja kāds krāns būtu mani ar meliem pataisījis ne vien par pasalues apsmieklu, bet par azdomās turēto, un reāli sapisis manu jau tā traumpilno dzīvi, mums būtu par ko parunāt, mums būtu par ko pašaut, un par ko atdot galus un maksāt. Nekaunīgam amīšu jāklim, kas sevi izklaidē ar plastiskām operācijām Botoxa injekcijām un mitinās luksus dzīvokli Ņūdžersijā-ar-skatu-uz-ūdeņiem ($_$), kāds bija Idejas Autors, sirdsapziņa klusē kā sabraukts ūdrs, tāpēc, if you ask me - šis būtu pasakains gājiens ar Popa Karali, un visi, kas parakājušies sazvērestību teoriju kastītēs un nojauš kādā līmenī iespējams darbināt lietas Štatos, zinās arī, ka pašnāvību inscinēšana ir mazu bērnu spēles - cilvēku līdz lodei galvā var novest arī pašprātīgi.
Tur ārā ir baisi
Civilizētajā pasaulē vajadzētu ieviest cilvēku psiholoģisko testu ik pa pieciem gadiem, lai konstatētu, vai tas nav pārjūtīgs, nestabils indivīds, ar, sargi Dievs, tieksmi uz tādām visiem-izņemot-es noderīgām atkarībām kā darbaholisms, perfekcionisms un galēja kaislīga upurēšanas To Dažu Labo Lietu Labā, un ja IR, šim apburošajam pašdestruktīvajam indivīdam vajadzētu izsniegt "Pārāk laba cilvēka pabalstu" glāstu un šūpu formā.
Runāju es protams, savas sapistās psihes un fundamentāli sapiņķerētā rakstura kontekstā, kas mani iedzinis stūrī spogulī skatīdamies.
Zinies, pats sev esi tik dziļš, ka noslīksti nafig.
Padirsu kaut kur cinismu, palika pliks lame scare-fuck defensa blūzs.
Runāju es protams, savas sapistās psihes un fundamentāli sapiņķerētā rakstura kontekstā, kas mani iedzinis stūrī spogulī skatīdamies.
Zinies, pats sev esi tik dziļš, ka noslīksti nafig.
Padirsu kaut kur cinismu, palika pliks lame scare-fuck defensa blūzs.
11/17/2009
Rīt ir BRĪV DIE NA!
Sagurušam kermenītim tā ir vareni laba ziņa. Biedri, rīt ir brīvdiena!
To es aptvēru ŠODIEN, tā ka sanāca varen labs priecīgs pārsteigums.
Esmu labā noskaņojumā - rīt varēšu netraucēti strādāt Melnu Muti! Ja gribat, varu savu darbu vēltīt TĒVIJAI. ha
To es aptvēru ŠODIEN, tā ka sanāca varen labs priecīgs pārsteigums.
Esmu labā noskaņojumā - rīt varēšu netraucēti strādāt Melnu Muti! Ja gribat, varu savu darbu vēltīt TĒVIJAI. ha
11/16/2009
Gaismas Spainis (a.k.a. Staro Rīga)
Vakar es, skeptiska, bet apņēmības pilna, traki ērtos ejamajos zābakos aizlēkšoju līdz Spīd-ta-kautkas epicentram. Lūk, kas man pat to ir sakāms.
A. Lai cik skeptiski vai vārgi - aizejiet gan. Visus, kam besī sveši bērni, suņi un pļurksti - REKOMENDĀCIJA #1 - ņemiet līdzi pleijeri ar pasaules troksni izolējošām austiņām. Gaismas saundtracks pa lielam bija sūds salīdizinot ar Aipoda performanci, plus, nekādi spiedzēji nevar nobesīt un sapist vakaru.
B. Opera. Ejiet uz operu, ja paveiksies ar taimingu (cik sparatu, ļembasts iet vaļā katras 2h) - redzēsiet pretty decent šovu. Tiem, kas redzējuši Viļņas brīnumus, varbūt liksies fufels, bet man patika.C. Preses nams - es nezinu, kas man patika labāk, Rubik'u'kubi blakus Radisson SAS vai preses nams ar savu Tetris - Genesis - Auseklītis bināro animāciju, bet līdz upei aizvilkt ir vērts jebkurā gadījumā.
D. Karstā sula. Kastu sulu var dabūt teju uz katra stūra par 1 Ls, kas man liekas Baigi Ok Cena un kad pirksti sasaluši ragā, karsta sula taisni laikā.
E. Jēkaba kazarmas sākas ar acis bološo TV slavenību - Pulvertorni (unimpressed...) un turpinās ar kaut kādu pozitīvisma kampaņu, sēņu halucināciju un rotējošu desu (zemē caurums, tajā rotē desa un ap to stāv fotogrāfi un mazi bērni un baigi brīnās). Tālāk, parciņā iepretim Arsenālam burbulī kaut kāda feja vicina luptas, var aiziet arī uz to paskatīties.F. Kaktos aiz Arsenāla ir Spoki (tipa) un Četri Balti Krekli (literally). Mazās jau tāpat smukās ieliņās tas izskatas NICE.
G. Un vēl - palieniet zem domes, tur, Jaunavu ielā, ir a) silti b) radiators pie kā piespiest nosalušo pakaļu un c) Mēnesnīcas Sonāte un lustru šovs. (Atgādina slēgtu lustru veikalu, kurā kāds labdaris uzrīkojis klaviermūzikas diskotēku)
H. Doma Laukumā: degoši stabiņi a la barikādes, ugunskuri, janvāris. Te patiks nacionālistiem.I. Vērmanītī - Tele 2 izpriecas. Mērķauditorija: pusaudži, kam besī fizika. Tie būs starā. Pārējie - ok - me - unimpressed. (lāzers tāds, lāzers šitāds un WOW, spole. Whatever.)
Kā jau teicu: kamēr dod, aizejiet gan. Apvelciet tikai kaut ko siltu un paņemiet pāris latus karstai sulai. Bruņojieties ar pacietību, tautas tur navalom.
11/14/2009
Ziemas režīms
Trešo dienu uz vīna un Nika Keiva diētas.
Pataustīju savu pulsu (t.i. iegāju last.fm un apskatījos savus weekly stats) un pēc graujošā classic roka un slepkavu blūza pārsvara noprotu, ka kaut kas šifto.
Mēģināju klausīties jestru elektro un bouncy funk, lai piespiestu sevi kaut ko ieēst un iedzert vitamīnus, bet vilktin velk uz Rain Song un People Ain't No Good un konservēšanās segā ar vīnu, imagināru sieru un smēķi.
Laikam ziema nāk.
Pataustīju savu pulsu (t.i. iegāju last.fm un apskatījos savus weekly stats) un pēc graujošā classic roka un slepkavu blūza pārsvara noprotu, ka kaut kas šifto.
Mēģināju klausīties jestru elektro un bouncy funk, lai piespiestu sevi kaut ko ieēst un iedzert vitamīnus, bet vilktin velk uz Rain Song un People Ain't No Good un konservēšanās segā ar vīnu, imagināru sieru un smēķi.
Laikam ziema nāk.
11/13/2009
Dzīvotgribas Makaroni - ciniskās kuces elementārā recepte
Vakar no lielām dusmām (konflikts ar kaķi) un no liela vārguma un bailēm no gripām un bada (pirms es sāku gatavot ēst, man jāsasniedz zemākais punts, kā jau suicidālai nihilistei) es uztaisīju ēst. (a fi getj) Un saņēmu varenas urravas un komplimentus no sava biedra kaimiņa, tāpēc nolēmu padalīties ar idiota recepti Jumtu Raujošam elementāram (nu jā un veģetāram, bet ne vegan) ēdienam, paņēma labi ja 15-20 minūtes. Un tiešām BAIGI vienkārši, es esmu slinkākais pavārs rajonā, trust my word. Un: tie, kas laimīgi tikai tad, ja apēduši gaļu - k thx bai. Gaļas nebūs te.
Dzīvotgribas Makaroni
(garšos āriešiem, vatām un tiem, kas badā, par pārējiem - man nav ne datu ne pieņēmumu)
Vaidziks:
Makaroni, da vienalga kādi. Man bij kaut kādas mazas līkas caurulītes. Bet var arī lielas caurulītes, plakanos garos vai paštaisītos - vienalga.
Fetas siers, apmēram tāda maza sauja uz 1 personu. Vārdu sakot tāds reasonable daudzums - cik ta daudz var ieēst tādu sāļu sieru.
Kaltētie tomāti, apmēram 1/4 no pastkartes uz 1 personu (es nez kur viņus ņemt LV, vai nu kaltējiet paši, vai nu var arī tos eļļā pirkt gan jau).
Kādi 2 ķiploka zobi uz 1 personu (ēdiet ķiplokus, tas ir veselīgi).
Laba eļļa olīv vai vīnog.
Melnie pipari, raudene (oregano), es gāzu klāt arī čili un dilles un citronpiparus, jo tie man baig garšo.
Kas jādar:
Visupirms salej ūdeni katlā - tur kur vārīsies makaroni. Un vēl ūdeni ielej krūzē un samet tur iekšā kaltētos tomātus, lai vannojas.
Ķiploku sagraiza cik nu sīki var, saber mazā trauciņā, pielej eļļu, lai sāk jau tusēt, pieber visa veida piparus. Kamēr izčakarējas ar ķiplokiem, jau droši ūdens būs vārijies, jāmet iekšā makaroni. Kamēr čakarējas ar makaroniem un ķiplokiem, var gan jau ka ķeksēt tagad ārā tomātus un graizīt mazos gabalos, cik nu mazos var sagriezt tādu pacietu zvēru ar neasu nazi (man nav asināmā, es gatavoju reizi 2 gados). Kad uzvara pār tomātu izcīnīta, to met pie eļļainajiem ķiplokiem un samaisa visu kopā. Lai tusē un viens no otra samācās visādus trikus.
Pa tam lāgam jānovaktē makaroni, ja ir cieti, bet ne balti, jārauj nost (al dente).
Kaut kurā brīdī fetu sagriež kubikos.
NOW: fetas kubikus samet makaronu šķīvī. Uz tiem gāž makaronus un tas, ko es darīju noteikti ir tizli, bet es šito visu apberu ar oregano un čili un pieleju tuč tuč vīnogeļļu (gan makaroni gan feta tagad ir ar oregano un dillēm un eļļu - un kas pašiem patīk) un tam pa virsu (vai smuki gar sānu) iegāž eļļaino ķiplok-tomāt pasākumu, ja ķiplokainās eļļas vēl ir gana, lai sačammātu ar to makaronus un fetu - OBilgāti tā ar jādara, jo šitā uzparikte garšo nereāli labi.
Klāt sauso sarkano vīnu, kādu Merlot no Saulainām un Siltām Zemēm kā, piem, Sicilija.
Un atkal visi mierā ar dzīvi.
Dzīvotgribas Makaroni
(garšos āriešiem, vatām un tiem, kas badā, par pārējiem - man nav ne datu ne pieņēmumu)
Vaidziks:
Makaroni, da vienalga kādi. Man bij kaut kādas mazas līkas caurulītes. Bet var arī lielas caurulītes, plakanos garos vai paštaisītos - vienalga.
Fetas siers, apmēram tāda maza sauja uz 1 personu. Vārdu sakot tāds reasonable daudzums - cik ta daudz var ieēst tādu sāļu sieru.
Kaltētie tomāti, apmēram 1/4 no pastkartes uz 1 personu (es nez kur viņus ņemt LV, vai nu kaltējiet paši, vai nu var arī tos eļļā pirkt gan jau).
Kādi 2 ķiploka zobi uz 1 personu (ēdiet ķiplokus, tas ir veselīgi).
Laba eļļa olīv vai vīnog.
Melnie pipari, raudene (oregano), es gāzu klāt arī čili un dilles un citronpiparus, jo tie man baig garšo.
Kas jādar:
Visupirms salej ūdeni katlā - tur kur vārīsies makaroni. Un vēl ūdeni ielej krūzē un samet tur iekšā kaltētos tomātus, lai vannojas.
Ķiploku sagraiza cik nu sīki var, saber mazā trauciņā, pielej eļļu, lai sāk jau tusēt, pieber visa veida piparus. Kamēr izčakarējas ar ķiplokiem, jau droši ūdens būs vārijies, jāmet iekšā makaroni. Kamēr čakarējas ar makaroniem un ķiplokiem, var gan jau ka ķeksēt tagad ārā tomātus un graizīt mazos gabalos, cik nu mazos var sagriezt tādu pacietu zvēru ar neasu nazi (man nav asināmā, es gatavoju reizi 2 gados). Kad uzvara pār tomātu izcīnīta, to met pie eļļainajiem ķiplokiem un samaisa visu kopā. Lai tusē un viens no otra samācās visādus trikus.
Pa tam lāgam jānovaktē makaroni, ja ir cieti, bet ne balti, jārauj nost (al dente).
Kaut kurā brīdī fetu sagriež kubikos.
NOW: fetas kubikus samet makaronu šķīvī. Uz tiem gāž makaronus un tas, ko es darīju noteikti ir tizli, bet es šito visu apberu ar oregano un čili un pieleju tuč tuč vīnogeļļu (gan makaroni gan feta tagad ir ar oregano un dillēm un eļļu - un kas pašiem patīk) un tam pa virsu (vai smuki gar sānu) iegāž eļļaino ķiplok-tomāt pasākumu, ja ķiplokainās eļļas vēl ir gana, lai sačammātu ar to makaronus un fetu - OBilgāti tā ar jādara, jo šitā uzparikte garšo nereāli labi.
Klāt sauso sarkano vīnu, kādu Merlot no Saulainām un Siltām Zemēm kā, piem, Sicilija.
Un atkal visi mierā ar dzīvi.
11/09/2009
Riga Hard
Mārketinga komunikācijas kampaņa notiks zīmola LIVE RIGA ietvaros. Rīga tiks pozicionēta kā pilsēta, ko ir viegli sasniegt, bet emocionāli grūti atstāt. Kampaņas sauklis būs - Easy to go. Hard to leave. (Diena)
Da nu viņas visas šitās sweet bsht kampaņas:) Atminoties cepienus ap LAIV RIGA man kļūst pavisam skumji un riebīgi, bet nu tāda lohu tautiņa mēs te esam, ko divi pacani var čakarēt kā kaķus ar lāzeri. Bet labi, ka ir vēl cilvēki, kas, nu un lai arī par naudu, sacer tādus jawkus mīlaspilnus saukļus šai zemītei, citādi mums te tāds melnā humora tops. Arlabunakti, Dead Riga. Ceru, ka tavs tūrisms uzplauks kā pāraudzis ķiploks un priecēs mūs, izmirstošo tautu mazajā krievu zoodārzā, arī grūtajos bada laikos.
9/29/2009
Datora plikais dibens exposed
Vakar beidzot nokačāju programmu (Disk Inventory X), kas ne vien ļauj tikt skaidrībā ar to kas kompim ciets (disks) bet arī ieraudzīt to, kas mīksts (dibens).
Datora dibens, acīmredzot, diezgan loģiski, atrodas lejā un pa kreisi.
Pielikumā mana datora plikais dibens (nezinu, vai attiecas uz šo brīdinājums par 18 gadu vecumu, tāpēc sekojiet savai sirdsapziņai, ja kopš jūsu dzimšanas pagājuši mazāk kā 18 gadi).
Dibena detektors iegūstams šeit: Disk Inventory X.
Datora dibens, acīmredzot, diezgan loģiski, atrodas lejā un pa kreisi.
Pielikumā mana datora plikais dibens (nezinu, vai attiecas uz šo brīdinājums par 18 gadu vecumu, tāpēc sekojiet savai sirdsapziņai, ja kopš jūsu dzimšanas pagājuši mazāk kā 18 gadi).
Dibena detektors iegūstams šeit: Disk Inventory X.
9/21/2009
Šodien Latvijā un pasaulē
Norvēģijas glābšanas dienesta darbinieks mācībās Semsa ezerā glābj norvēģu kroņprinci Hokonu. (Leta.lv | foto)
Tikmēr latvijā:
Būtiski pieaudzis pieprasījums pēc gurķiem
9/20/2009
Citāts #2
Turpinot tēmu par kolosāliem komentāriem, šodien mani sajūsmina sekojošs apgalvojums (te):
Darba vieta: Nordeka@2009-09-18 18:52:28Piedāvātie varianti (dirsa kā aploksnes alternatīva) liek aizdomāties... Kaut kas aciīmredzams te kliedz, ka darīšana atkal ar kādu, kura augstākais intelektuālais sasniegums dzīvē ir iemācīties atslēgt autobusu ar cigareti vienā rokā un olām otrā un enerģiski zākāt vadību, valdību un sievasmāti. Bet aina uzburas rēcīga tikuntā.
visu algu sanemu aploksne bet tas ir labak neka naudu bazt dirsa
Kā tev, lasītāj, šķiet, kur ir labāk?
Un vai kāds (varbūt no V Darba Inspekcijas) zinās padalīties pieredzē, vai naudu dirsā bāž pēc nodokļu apmaksas vai tomēr nelegāli (tā sauktais Stulbi.)? ...Stulbi. Alga dirsā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
