Gadi

Es sevi tik bieži pieķeru šokējamies par to, cik man gadu, ka sāku domāt, varbūt man kaut kas ar galvu. Tad man cipars liekas par lielu, tad par mazu, ja man prasa, man jārēķina. Manus gadus man ik pa laikam mēģina atgādināt Last.fm, un tad es pārbīstos, atkal, viena vai otra iemesla un virziena dēļ, un izslēdzu gadus ārā, jo negribu skatīties uz kaut kādu svešu ciparu, kas apgalvo, ka tas kādā ziņā mans.
Visā nopietnībā, es dažreiz jūtos kā kārtīgi apvēlies daudzgadīgs krabis kas tup sen un labi iepazītā dubļu dobē dziļi jūrā, dažreiz es nonāku vietās, kur visi ir par mani jaunāki kaut arī šķiet veci (tādi brīzi sašauj nudien). Dažreiz man šķiet, ka man ir tik, cik man jau bija un vēl mazāk un es jūtos jocīgi pulkos, kur visi ir vecāki par mani, bet es pilnībā apjūku pulkos, kur ir visu veidu cilvēki, tad vairs pavisam nesaprotu, kurai kaudzei piederu.

Gribu atmest gadus, diseiblot, tie man neko nedod tikai apjucina, tie neko nenozīmē. Nekam derīgs, mulsinošs mainīgais, kas pie tam nevienam izņemot mani pašu nedara vispār neko. Tā ceru. Jo man taču vienalga, cik tev gadu.