vējš

vakar gribeju kafiju un veejainus uudenjus, un, kaut ari nenormali miilu juurju, aizshaavu tepat uz ezeru, kam tads pat smilshains krasts kaa juurai, tikai pilns ar gliemezhvaakiem. tur gandriz nav cilveku, sajuta, kaa butu aizpeeris labu gabalu prom no pilsetaam un visa. pakeeru pa celjam nem-to-liidzi kafiju. Kafija bija silta, vejsh bija auksts un skaljsh. Viirs ar makshkeri takas malaa teica man "na ozero so svojim ne hodjat". es nezinaju, kas man jaatbild, jo neko daudz par ezeriem un to, kas ir jaanem liidzi vai nav, nezinu, es vispar gribeju pabut vienatne, smaidiju vinam preti un mulsu. kruumos raiba iekaartota bezpajumtnieka miitne, kaut kur taalu redzami kaili sauleskeeraaji dibeni, bet tik talu, ka neatstaj iespaidu. es apsedos starp smilgam takas viduu un gribeju, lai mani neredz. un nebija jau kam. Ieraku kafiju lidz pusei smiltiis, lai neaizlido, man bija 5 minutes laika but ar sevi, pirms mani iztrauceja telefons, ka jau vins to dara. man bija jabrauc atpakalj, nav neat un tidy iemesla te buut. nu jaa, anyway, no veja man sapeja ausis. izraku kafiju un vejsh reeca un raava man nost galvu, kamer gaju atpakalj. pa celjam uz maajaam ielas malaa vaarna eeda beigtu lapsu.