Kas kopīgs filmām "Rūdolfa Mantojums" un "Avatars"

Pirmkārt tas, ka es esmu redzējusi abas, ha. ha. Joks.

Ievadam: Uz Rūdolfa Mantojumu (svaigā LV filma Streiča režijā) gāju ar bažām un skepsi, jo pēdējā redzētā latvijas ražojuma filma bija "Rīgas Sargi", pēc kuras es nospriedu, ka, acīmredzot, visas smadzenes šajā valstī ir mirušas un apņēmos turēties no līdzīga rakstura traumām pa gabalu un uz latviešu filmām neiet, un joprojām gribu atpakaļ katru sekundi, ko nosviedu zemē to mēslu skatoties. Rūdolfa Mantojums patīkami parsteidza un atdeva man ticību filmām, kas operē ar latviešu tautas dzīvi un darbību pagātnē. Par šo izstrādājumu man noteikti nav kauns, atšķirībā no.

Filmas sižets ir taisna paredzama viena līnija, domājošajiem skatītājiem viss būs apmēram skaidrs jau pirmajās 2 minūtēs un nekādi sižetiski pārsteigumi nesekos. Lai neizbojātu jau tā vienīgo pirmo minūšu noslēpumu, es nepaudīšu neko daudz vairāk un brīdināšu, ja tomēr nolemšu atklāt kādus pavērsienus. Un tagad sliktā ziņa: ne sižets, ne aktierspēle nepiedāvā skatītājam nekādas mīklas vai pārdomas. Tēlu savstarpējās attiecības nepiezogas un neslēpjas - to vienkārši nav: nevienā vaibstā vai kustībā vai kameras trikā, pilnīgi acīmredzami neviens ne pret vienu neko dziļu nejūt. Ja gadījumā jūt, tas tiek teikts vienkāršā teikumā, klajā tekstā vajadzīgajā vietā, ne par agru ne par vēlu, lai izslēgtu iespēju skatītājam domāt un minēt, turklāt, kas pavisam skumji, lielai daļai šo jūtu atklāsmju ticamības moments ir pilnīgi nozagts. Piemēram, Rūda mīlas atzīšanās bija tik nevietā un beztēmā (pie tam tizlā tekstā), cik vien nevietā var būt, un tā kā emociju un/vai rakstura, kas varbūt šādu stulbumu varētu kā attaisnot, nevienam klātesošajam tēlam uz to brīdi joprojām nav - neizpratne par tik idiotisku teksta un momenta izvēli liek/iesaka skatītājam norobežoties no notiekošā vispār. Vispār filmā apmēram 1,5 vērā ņemami jūtu momenti: jūtu moments #1 - greizsirdīgais skatiens, kurš turpat blakus tiek tomēr katram gadījumam klajā tekstā paskaidrots skatītājiem, kuriem to atšifrēt bijis par grūtu. Jūtu moments #2: nulle, komats, divas raudas un vaidi bērēs vai gaviles dzimšanasdienā. Viss. - pārējo visu tipat sekmīgi būtu varējušas tēlot vaska figūras vai doktordesas. Vienīgi Skrastiņš uz zombiju cast'a bezemociju fona izstaroja kaut kādas cilvēka pazīmes un jūtas apmēram pusi filmas, tomēr beigās bez dzīvības bija palicis arī viņš.
Tā kā iespēja/vajadzība iejusties un domāt skatītājam netiek dota vispār, un viss ir maksimāli klajš un primitīvs, no taisnās un paredzamās sižeta līnijas pāri nepaliek vispār nekas ēdams, līdz ar ko šī filma kļūst par iekšā-ārā kino-fast-food'u.
Otra sliktā ziņa ir vājais monologu un dialogu teksts: kliedzošs un bezjēdzīgs bezsakars pamatīgi nobiedē jau pirmajās Rūdolfa pārdomās, kur tiek mēģinātas skaidrot viņa jūtas: visiem uz to brīdi jau ir skaidrs, kas-ar ko-ko darīs-kur filmas turpinājumā, bet pats vaininieks nezkāpēc runā par "savu nāvīti". Un ap šo laiku filmā jau ir mirusi pilnīgi visa intriga (apmēram 2. minūtē, kā jau teicu). Mierīgi var izslēgt skaņu šī monologa laikā, zaudēt neko nenāksies, jo tas mulsina un nedod inputu un nekā arī neatrisināsies: un šis nav vienīgais kliedzoši liekais teksts Rūdolfa Mantojumā. Tā, piemēram, lieks un uz beigām pat kaitinošs ir iztaisnotais hiperbolizētā Pietuka Krustiņa klons: ērms, kas bļauj dzeju vietā un nevietā visā filmas garumā un *spoiler alert* beigās nozog/vai arī nenozog zelta rubuļus.

Un tomēr, viss nav tik slikti: filmā ir pāris jaukas ainas un lietas. Es gribētu atzīmēt dažas no tām. Rūdolfa māte jeb lielmāte: manuprāt, ticamākais tēls visā filmā, un varbūt tik simpātiska taisni tāpēc, ka ar dziļumu un noslēpumu. Nekādu lielo BĀAaigo noslēpumu, nē, vienkārši tēls, par kura pagātni skatītājs var paprātot, kura emociju/tekstu neesamība vai esamība ir vietā un kaut ko stāsta, nevis paškonstatējas.
Ir pāris kadri, kas iepriecinās un izklaidēs skatītāju - un eksistē filmā tīri savas eksistences pēc: bez pārsteigumiem, bet izklaidējoši, tie ir kādi 3 teikumi, kas sasmīdina tautu un kādi 3 stilīgi uzfilmēti skati.

Dažas lomas atveido vidējajam latvietim labi zināmas personas - kas man likās izklaidējoša piedeva, piemēram, Vitālijs Gavrilovs (Gavrilova lomā :)!) un Baiba Sipeniece. Turpat netālu diemžēl pilnīgi no ekrāna izkrita un sačakarēja svaigi uzburto noskaņu šķērsām atlasītie puišeļi korporeļu lomām: šeit katra kustība un gari mati ķērktin ķērca, ka puikas meklēti nevis starp tēlotājamata pratējiem, bet gan pa riktīgam izrakti kādā korporācijā. Vaininieks laikam vēl nav piefiksējis, ka 20.gs. sākuma korporācijas seja bija tomēr stipri atšķirīga no 21.gs. sākuma korporācijas studenta, kas "Nevis Slinkojot Un Pūstot" dzied gorīdamies kā uz kluba karaokes skatuves, turklāt mūsdienu izpratne par cilvēktiesībām neiebilst un pēdējā laikā ļauj korporantam izskatīties pec meitenes, Bruno, orka vai vienalga kā. Ne vienmēr tas bijis tā, ja kas. Bet es pieņemu, ka butaforiem tādā veidā izdevās ietaupīt uz deķeļiem.
Pabeidzot par aktieriem: es zinu, it kā nav labi tā teikt un sorry, bet - kāpēc Rēzija Kalniņa? - līdz ticamības momentam te ir mīnus 10 gadi!

Pats labākais un vērtīgākais šajā filmā, manuprāt, ir latviešu sadzīves attēlojums (alus darīšana mans favorīts un manuprāt vienīgais elements visā filmā, kas bija nostrādāts un ieausts līdz galam visāds izpausmēs). Bet, lai arī jauks nodoms, par kārtējām bēdām kļuva mēģinājums iepīt un izpīt latviešu tradīcijas meitu-puišu attiecībās. Tā vietā, lai mēs paši ar asinīm sajustu meņģēšanās temperatūru un zemtekstu, peles aizbāšana aiz krekla/uz kājas kāpšana tiek plakani paskaidrota garā tekstā, puse no kura ir kārtējo reizi lieka un pati aina kļūst viendimensionāla un neinteresanta - kārtējo reizi neeksistē stāsta dziļums, nekas nav jādomā, un neviens neko nejūt nekas nekā līkločiem neturpināsies, notiekošais tiek prasti un praktiski, un saprotami izskaidrots. Ja kādam vēl nebija skaidrs. Gadījumā. Tas ir kā sēdēt pie ekrāna ar traku, skaļu tanti, kas tūdaļ metas balsī atkārtot un komentēt visu, ko redz filmā - šajā filmā tāds komentātājs ir faktiski IEBŪVĒTS.

Tātad: kas kopīga "Rūdolfa mantojumam" un "Avatāram". 1. Plakans, paredzams, klišejisks viendimensionāls sižets, kuru no drošas nāves glābj tas, ka tēma, ta, mūžīga (ko vienā daba VS mašīna un garīgums VS materiālisms, to otrā Blaumaņa stila mīlas vienstūri-divstūri-trīsstūri). 2. Glīts vizuālais noformējums, kas glābj sižetu un izklaidē sktītāju. Abu filmu mērķis ir traļi-vaļi izklaidēt un abas filmas neliek skatītājam mocīties domās vai kādā neziņā - paredzamība ir abu izteiktākā īpašība. 3. Abās filmās zālei (tai, kas aug, nevis tai, kurā rāda kino) uzkruķīta elektriski zaļa krāsa, ko var piedot fantastikas filmai ar lidojošām ķirzakām, bet nu negribējās gan redzēt Latvijas ceļmalā.

Kopumā: iesaku. Nav jau mums tik daudz to filmu, un šī pavisam noteikti ir trīs galvas labāka par Rīgas Sargiem.
+ forša mūzika (jestrs etno)